Skaņa,runa un valoda
Skaņas un to nozīme valodas attīstībā
Spēja dzirdēt šķiet dabiska lieta. Un tā arī tas ir, bet... Dažkārt mēs pat neaizdomājamies , ka kvalitatīva spēja dzirdēt un arī saprast to, kas tiek sadzirdēts, ir pirmsākums attīstības ceļā uz runu un valodu. Jau no mazotnes skaņas ir visapkārt mums. Mēs būtībā tās nevaram izslēgt, tās „bombardē” ikdienā ikkatru. Skaņas ir visapkārt un nepārtraukti. Tās ir visdažādākās – dažādi ikdienas trokšņi, sadzīves skaņas, dzīvnieku skaņas . Mēs dzirdam telefona vai modinātāja trokšņus, mājdzīvnieku skaņas. Mēs dzirdam pazīstamu dziesmu melodijas un muzikālas frāzes radio vai TV.
Tās skaņas, ko izrunājam noteiktās kombinācijās, veido vārdus, vārdi veido teikumus , kas ikdienā tiek uztverta kā verbāla runa.
Jau pavisam mazi bērni var atpazīt pazīstamās skaņas, tās, kuras atkārtojās. Skaņas tiek asociētas ar pazīstamiem notikumiem un nedaudz vēlāk nāk spēja atšķirt vienu skaņu grupu no otras.
Tieši tāpat notiek valodas veidošanās process, proti, bērns mācās saklausīt un atšķirt dažādas valodas skaņas mammas un tēta runā. Kas ir vārds, ko mazi bērni visā pasaulē izrunā vispirms? Protams, „mamma”, „tete”. Kāpēc? Tādēļ, ka šie vārdi tiek bieži atkārtoti un bērns tos automatizē. Piemēram, mamma ieraugot tēti saka: „Kas atnāca? Tētis vai papa!” vai , ja bērns raud, mamma saka: „Mamma ir šeit, neraudi mīlulīt!”. Un tā katru dienu!
Tādejādi, bērns jau pavisam agri iemācās atšķir dažādas skaņu grupas vērodams mātes lūpu kustības, skaņas tembru, augstumu. Dažādas skaņas tiek izrunātas un arī skan atšķirīgi. Jau apmēram sešu mēnešu vecumā bērna smadzenes ir tā organizētas, ka viņš var atšķirt visas dzimtajā valodā dzirdētās skaņas, bet ne svešvalodās.
Bieži tiek dzirdēti apgalvojumi – mans bērns jau runā angliski! Jā, iespējams, bērns atkārto bieži dzirdētos vārdus un izsaucienus no TV vai video filmām. Kāpēc? Tādēļ, ka bērns klausās un atdarina. Bet....angliski!
Unikālo spēju „klausīties” var un vajag attīstīt un izmantot arī tajos gadījumos, kad valodas un runas veidošanās process attīstās lēnāk, jo – kā es dzirdu, tā arī runāju! Un vēl tālāk – tā es lasu un rakstu!
Skaņu uztvere un izpratne
Skaņu un vārdu saklausīšana un atšķiršana
Skaņu saklausīšana un atšķiršana sākas jau pavisam agrā bērnībā. Tā ir pavisam smalka spēja, kura veidojas verbālas komunikācijas laikā. Proti, tas notiek tikai tad, ja bērns dzird valodu sev apkārt, ar viņu runā, spēlējas un lasa no mazām dienām.
Akustiskā informācija, ko dzirdam ir gaistoša, acumirklīga, īslaicīga. Tā strauji mainās un bērnam ļoti ātri to jāspēj uztvert un atcerēties. Tā kopumā tiek trenētas klausīšanās un verbālās atmiņas iemaņas. Vairums bērnu to var veikt, bet dažiem bērniem tas sagādā ievērojamas grūtības. Iemesli ir ļoti dažādi – dažādas saslimšanas bērnībā, attīstības kavēšanās, dzirdes/redzes traucējumi u.c. Šajos gadījumos, auditorās uztveres un atmiņas prasmes ir speciāli jāvingrina.
Runājot ar mazu bērnu, vecāki parasti nedaudz palēnina runas tempu, kā arī atkārto galvenos vārdus, tos, kurus vēlas, lai bērns uztvertu un saprastu. Atkārtošanai ir ļoti liela nozīme, jo tā palīdz bērnam koncentrēt uzmanību un uztvert teikto. Sākumā tas var būt viens vārds, vēlāk divu vārdu kombinācija, to, ko vēlamies, lai bērns sadzird un saprot.
Katrai ikdienas darbībai var izdomāt savu skaitāmpantu.
Velkam kājās zābaciņus,
Abās kājās zābaciņus.
Labā kājā zābaciņu,
Kreisā kājā zābaciņu.
Vārdi lēnām un ritmiski vairākas reizes tiek atkārtoti, izrunāti skaidri, saprotami un nesteidzoties. Ikreiz, velkot kājās zābaciņus bērns klausās, vēro , piedalās darbībā un saprot teikto.
Skaitāmpanti
Skaitāmpanti un ritmiski dzejoļi
Pirmā gada laikā bērns galvenokārt uztver valodas intonāciju, ritmu, tembrālās modulācijas. To var un vajag izmantot, jo tas kopumā attīsta spēju klausīties un vēlāk uztvert valodas ritmu..
Skaitāmpantu , ritmisku dzejolīšu un dziesmiņu klausīšanos var pārvērst brīnumjaukā spēlē jau no agras bērnības. Latviešu valodā ir ļoti senas tradīcijas šajā ziņā, jo mūsu tautas dziesma ir ritmisks vēstījums. Vēlāk, tas ir pamats fonoloģisko spēju attīstībai.
Kas tad ir fonologiskās spējas? Tā ir audiāla spēja uztvert un saprast vārdus, ko dzirdam. Tā ir spēja saprast, ka vārdus var dalīt zilbēs un vēl sīkāk – skaņās. Protams, tā ir spēja pareizi izrunāt visas skaņas. Būtībā, tas sākuma treniņš bērna vēlākām skolas gaitām.
Vispazīstamākie panti, ko katram vecmāmiņa skaitīja bērnībā ir „Vāru, vāru putriņu” un „Cepu, cepu kukulīti”. Vai zinājāt, ka tos var iemācīt jau pavisam agri ar kustībām? Mana mazmeita tos iemācījās jau 9-10 mēnešos. Kā ieraudzīja mani, tā „cepa kukulīšus”.
Protams, dažiem bērniem tas atnāks vēlāk, ar lielāku vingrināšanos un vecāku vai vecvecāku mīļo gādību.